Starptautiskās publiskās tiesības

10. variants
Suvereno valstu teritoriālā jurisdikcija
Valsts ir tiesiski organizēts cilvēku kopums noteiktas teritorijas ietvaros, tā uzskatāma par galveno starptautisko tiesību subjektu. Patstāvīga valsts ir uzskatāma par suverēnu, ja tā nav atkarīga no kādas trešās valsts vai varas, ir patstāvīgs starptautiski politisks un tiesisks subjekts. Pats vārds suverēns ir cēlies no franču valodas (souverainete – vienvaldība) un ticis izmantots jau viduslaikos. Mūdienās starptautiskajās tiesībās valsts suverenitāte ir tās augstākā vara iekšējās attiecībās un valstiskā neatkarība starptautiskajā telpā. Valstu neatkarības princips, tātad suverenitāte, ir uzskatāms par vienu no starptautisko tiesību pamatprincipiem. Katrai valstij, savukārt, ir raksturīga noteikta teritorija, kas to nošķir no citām valstīm un kuras ietvaros attiecīgajai valstij pieder vara, jeb juridisks spēks.
Valstu suverenitāti un neatkarību to teritoriālajā jurisdikcijā aizstāv un sargā arī dažādi starptautiski līgumu, organizācijas. Viena no vecākajām un ievērojamākajām ir vislielākā starptautiskā organizācija pasaulē – Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) Tā apvieno 186 valstis un tās mērķi ir glābt pasauli no kara briesmām, attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām, īstenot starptautisko sadarbību, kā arī veicināt cilvēktiesību ievērošanu visā pasaulē. ANO statūtos minētas dažādas suverēnu valstu tiesības un vispārīgi starptautisko tiesību principi, kas ir saistoši visām ANO dalībvalstīm. Tā, piemēram, neviena valsts nav tiesīga jebkādā veidā īstenot savu varu citas valsts teritorijā. Tātad, valsts savu varu ir tiesīga īstenot tikai sev piederošajā teritorijā, savā tiesiskajā jurisdikcijā. Suverenas valsts teritorija ir neaizskarama, šis svarīgais princips ir minēts arī Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas dalībvalstu veidotajā Helsinku nobeiguma aktā.

…