Izpētot dotos materiālus un pamatojoties uz to, ka biju šajās valstīs, var izdarīt sekojošus secinājumus. Katrai valstij piemīt savs valdzinājums, atšķirības, savdabīgums, cilvēku raksturu iezīmes, tradīcijas, temperaments un, protams, lietišķā etiķete. Cilvēkus citu no cita atšķir valoda, reliģija, zeme, kurā dzīvo, un pat dienišķā maltīte.
Komunicējot ar citu valstu cilvēkiem, mēs izmantojam kā saziņas līdzekli- angļu valodu. Turpretī, Itālijā vairums itāliešu slikti runā angliski, kas sastopams arī Spānijā. Spāņu valodā jūs varēsiet sazināties gandrīz visur Spānijā (pat Barselonā akceptē spāņu valodā runājošus ārzemniekus, taču ne spāņus). Katrā ziņā runāt ir labāk spāniski, pat ja šo valodu nepārvaldāt pilnībā, spāņiem jūsu pūles nāks pie sirds. Latvijā akceptē angļu valodu, jo Latvija ir maza valsts un ir saprotams, ka ārzemnieki nepārzin latviešu valodu.
Uzrunas formas kungs un kundze kopā ar uzvārdu ir obligātas visās trijās valstīs, kad persona tiek iepazīstināta ar svešiem cilvēkiem. Ļoti svarīgi ir sveicināt cilvēkus iestādēs, veikalā vai restorānā ar dienas laikam atbilstošu formu, kaut gan Latvijā tas ir mazāk sastopams, jo cilvēki neuzskata par nepieciešams sveicināt cilvēkus veikalā vai citās iestādēs (piem. pastā). Būtiski visās valstīs ir sarunu sākt ar formālo vietniekvārdu jūs un nepāriet uz tu. Jāuzsver arī tas, ka Spānijā familiaritāte ir viena no spāņu rakstura pamata šķautnēm. Istabeni un durvju sargu viņi uzrunā uz jūs, bet kolēģiem un priekšniekiem saka tu. …
