Pagājušajā gadsimtā, kas mūsu paaudzei liekas mūžībā tīts, dzīvoja kāds dzejnieks. Viņam bija dots uzdevums dzīvē – pazaudēt bailes un iedvesmot citus. Gluži kā fēnikss no pelniem viņš dzima un pēc brīvības tiecās līdz Fortūna savu muguru grieza. Šis ir stāsts par Klāvu Elsbergu.
Drosme Klāvam bija asinīs. Viņa māte Vizma Belševica vienmēr domāja ārpus rāmjiem un nebaidījās iet pret straumi. Savā bijībā pret vecākiem viņš iemācījās neirādīt savas emocijas. Bērnībā taujāja daudz, bet runāja maz. Iemācījās cīnīties pret pasauli klusēdams. Viņa mamma spēj atminēties tikai vienu reizi, kad viņas puisītis lējis gaužas asaras. Pirmās kratīšanas laikā viņu mājās. Tikai četri gadi puisēnam bija, kad acu priekšā viņa māte aizgāja - ne jau labprātīgi - viņu aizveda.…
