Sirreālisms (fr. „sur” – virs). Māksliniecisks virziens pasaules mākslā 20.gs. pirmajā pusē. Tas atveido vairāk nekā realitāti. Paši sirreālisti ir teikuši, ka labāk izmantot terminu „supernaturālisms”, tas vairāk attēlotu virziena dabu.
Sirreālisms radās 1920 gadu sākumā, izrietot no Parīzes dadaisma, pārņēma tā pafosu un centienus noliegt pagājušo gadsimtu klasiskos estētiskos ideālus. Par saviem pirmstečiem sirreālisti uzskatīja 19. gs. 2. puses romantiķus, kā arī 19.-20.gs. 1. puses simbolistus.
Sireālisti netiecās izveidot vienu no jau daudz esošajiem virzieniem. Viņi sev nostādīja globālu uzdevumu – uztaisīt revolucionāru prāta apvērsumu, izplatīt savu ietekmi uz visiem mākslinieciskās darbības un domāšanas veidiem. Revolucionārs mērķis prasīja revolucionārus līdzekļus. Savā tieksmē gāzt klasiskās pagātnes normas, sirreālisti nekautrējās nedz izteicienos, nedz darbībās. Viņu galvenais ierocis bija epotāža un skandāls. Pirmos grupas pastāvēšanas gados Parīze bija burtiski jauno radikāļu terorizēta. Savu vārdu un darbību dēļ, Parīzes sirreālistu grupa ieguva nosaukumu „Bretona Banda”. Pirmais un visskaļākais skandāls bija kautiņš ar Tsara piekritējiem izrādē „Bārdaina sirds” (1923.g). Pēc tam notika skandāls baleta „Romeo un Džuljeta” pirmizrādē (1926.g.), kā arī bārā „Maldorors” (1930.g.), kur kā ierocis tika izmantots arī nazis.
Jauno sirreālistu darbību pamats bija pamfleti, publiskās akcijas un programmu dokumenti, kuru spēks bija to kolektīvā raksturā. …
