Grieķiem vēsture bija dabas daļa, to garīgā dzīve kopumā bija aristokrātiska, tāpēc viņus maz interesēja pašu senvēsture. Viņiem trūka ar faktiem pamatotu priekšstatu par savas vēstures pirmsākumiem. Arī ieskatīties vēstures dzīlēs bija sarežģīti. Grieķiem taču nebija priesteru kārtas un rakstvežu cunftes, kas sistemātiski nodotos seno ziņu saglabāšanai. Pirmie grieķu vēsturnieki radīja pasaules ainu telpā nevis laikā. Viņiem trūka vēstures dziļuma senebreju un ēģiptiešu izpratnes ziņā, kaut arī tie apzinājās, ka pastāv vecākas tautas. Grieķi dzīvoja tagadnē. Vēsture grieķiem bija mūžīga atgriešanās, jo laiks grieķu kultūrā ir ciklisks .
Vēsture kā disciplīna grieķiem, protams, neradās tukšā vietā. Līdz Hērodotam pastāvēja pietiekami plaša visdažādākā satura literatūra, kuru var uzskatīt par priekšnoteikumu vēsturiskiem sacerējumiem.
Hērodots dzīvoja no 485. līdz 425. g. p.m.ē.. Cicerons viņu nosauca par vēstures tēvu. Viņa jaunība sakrita ar persiešu iebrukumu, un vecums ar Peloponēsas kara sākumu. Jaunībā viņš bija spiests bēgt no dzimtās pilsētas Halikarnāsas.
…
