Šteinera filosofija un pedagoģiskā sistēma

Austrijā dzimušais Rūdolfs Šteiners ir ļoti interesanta personība pedagoģijas vēsturē. Detalizēti izstudējis Gētes natūrfilozofiju, viņš pievērsās teozofijai **, bet pēc tam izstrādāja pats savu misticismu un garīgo mācību, ko nosauca par antropozofiju ***.
Savu mūžu pavadījis Austrijā, studējis Vīnes tehniskajā augstskolā matemātiku un dabaszinātnes, kā arī literatūru, filazofiju un vēsturi. 1902.gadā dibina vācu teozofijas biedrību un līdz 1913.gadam to arī vada. Šteiners šo biedrību pamazām pārveidoja par antropozofu biedrību. Šajā biedrībā galvenā tēma bija kristietība, taču Šteiners bez problēmām akceptēja arī hinduistu priekšstatus – karmu un reinkarnāciju. 1922.gadā Šteiners nodibināja kristiešu biedrību, izveidojot arī savu īpašo liturģiju un rituālus speciāli antropozofiem (šīs biedrības dēļ Šteineram tika piedēvēts ateisms un pat sātanisms).
Šteineram piemita talanti vairākās zinātnēs – zemkopībā, arhitektūrā, mākslā, ķīmijā, matemātikā, teātrī, literatūrā, medicīnā, filozofijā, fizikā un reliģijā. No 1900 līdz 1924.gadam Šteiners aktīvi lasa lekcijas lauksaimniecībā, socioloģijā, medicīnā, farmācijā, terapijā un arhitektūrā sākotnēji Dornahā vēlāk Berlīnē un daudzās citās Eiropas pilsētās. Viņa interese par okultismu attīstījās kad viņam jau bija 40 gadi. Šajā laikā viņš aizraujas ar okultisko un mistisko literatūru. Šteinera acīs antropozofija bija „spiritiska zinātne”. Viņš bija pārliecināts ka realitāte ir spiritiska****, gribēja cilvēkiem dot iespēju pārvarēt materiālo pasauli, lai iepazītu spiritisko, neatzīdams materiālismu viņš loloja mērķi atraisīt cilvēkā apslēptos intelektuālos un vispirmām kārtām garīgs spēkus:”Nedrīkst jautāt – kas ir jāzina un jāmāk cilvēkam? Ir jājautā ar ko ir apdāvināts cilvēks un ko var viņā attīstīt. /R.Šteiners/
Aizraujoties ar spiritismu Šteiners radīja daudzas atziņas, taču tās lielākoties ir nereālas un viņa spiritiskajām idejām nav piedēvējams zinātnisks raksturs.…