Ideālisma teorētiskas skolas skatienā starptautiskas attiecības galvenokārt ir ”atkarīgas” un viņiem ir ”jāievēro” morālas vērtības un legālas normas. Tam ir jāformējas ar normatīvas apdomības palīdzību. Te ir cilvēkiem ir pareizi jāuzvedas, ievērot morāles normas. Viduslaikos Tomass Akuins diskutējis par ”taisnīgas karas” dabu un noteicis, ka viņa ir taisnīga, ja viņa ir pieteikta ar valdnieku, kuram ir tādas tiesības, kara iemeslam ir jābūt taisnīgam, tiem, kas karo ir jāievēro taisnīguma principus un jāizvairās no ļaunuma. Šajā ziņā, Akuins sprieda utopiski, jo katra karojošo puse gribēs uzvarēt un ļoti iespējam, ka darīs visu lai to sasniegtu, nemaz neievērojot taisnīguma principus. Tāds filozofs kā Kants uzskatīja, ja morāle un iemesls ”diktēs”, valdīs tad karš nav iespējams. Ideālistu skatienā cilvēku lietam ir jābūt saskaņā ar visumu, te ir gan iekšējas, gan ārējas, visam ir jābūt harmonijā. Liberāļi uzskatīja, ka nācijai ir jābūt politiskas organizācijas principam. Visam ir jābūt abpusēji saistītam, jāpastāv kolektīvai drošībai un ir jāievēro starptautisko likumu. Vudro Vilsons ir izteicis tādu domu, ka pasaulei ir jāsastāv no demokrātiskam nacionālām valstīm, kuras ir gatavs pie sadarbības. 20.gs. beigās pēc reālistiem, ideālisms transformējas uz neo – ideālismu(cilvēku tiesību ievērošana un nacionālā neatkarība). Pēc kodolieročiem, visiem bija vajadzīgs miers, un sakarā ar to rādās pacifistu kustība, kuras locekļi uzskatīja, ka ir jāatteicas no kara, visiem jādzīvo mierā, un ir jāizveido miermīlīgo pasaules – sabiedrību. …
