Vērtējums:
Publicēts: 11.12.2003.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: 4 vienības
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija', 1.
  • Referāts 'Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija', 2.
  • Referāts 'Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija', 3.
  • Referāts 'Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija', 4.
  • Referāts 'Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija', 5.
  • Referāts 'Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija', 6.
  • Referāts 'Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija', 7.
  • Referāts 'Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija', 8.
  • Referāts 'Empīrisms un racionālisms. Indukcija un dedukcija', 9.
Darba fragmentsAizvērt

Empīrisms ( sengrieķu val. empiria – pieredze ) ir filozofijas nostādne, ka visām zināšanām ir jābalstās uz pieredzi. Radikāla empīrisma tēze ir: sajūtas ir vienīgais cilvēka zināšanas avots. Jau Pitagors savās teorēmās rādīja, ka cilvēka dvēselē zināšanām ir jāatrodas jau no laika gala un tās var tikt aktivizētas, apdomājot un prasmīgi izvaicājot. Kad cilvēks ierodas pasaulē, viņā jau ir apslēpta kopējā cilvēces pieredze, bet, lai to atklātu, ir nepieciešama kaut ko vēl iemācīties. Empīrisma galvenā ideja ir, ka viss balstās uz pieredzi. Vēlākajos filozofijas attīstības laikos uzskatīja, ka, piedzimstot, cilvēks ir tukšs un savas dzīves laikā viņš gūst dažādas idejas, izmantojot sajūtas. Pieredzi ir iespējams iegūt ar jutekļu palīdzību – empīriski. No sajūtām nav iespējams iegūt priekšstatus par Dievu, laiku vai bezgalību un pat izmantojot pieredzi uz šāda veida jautājumiem nevar rast atbildes. Zinātnieki, kas atbalsta empīrisma idejas apskata lietu no ārpuses, nevis tās garīgās saites, ar kurām tās ir saistītas, jo tās nav redzamas. Empīriķi nepēta lietu iekšējos mērķus, pateicoties kuriem tās pastāv – tas nav viņu spēkos.
Angļu filozofs Frānsiss Bēkons ( 1561- 1626 ) ir empīrisma tradīciju aizsācējs Jaunajos laikos un induktīvās metodes pamatlicējs. Viņa dziļākā ievirze bija praktiska. Vēlējās palīdzēt cilvēcei pakļaut dabas spēkus savā labā. Bēkona lozungs bija: zināšanas ir spēks, un spēks ir zināšanas. Visai dzīvei un dabai ir vajadzīgs spēks, lai iedarbotos, pakļautu, pārveidotu un uzvarētu nevis, lai saudzētu, nožēlotu vai saglabātu. Vairāk par visu Bēkons necieta teoloģiju, ar tās nepraktisko spriedelēšanu, bet nevarētu teikt, ka viņš vērsās pret pastāvošo reliģiju. Viņš bija ortodokss.
Bēkons piederēja pie augstākām sabiedrības aprindām un mantoja visus to tikumus un netikumus. Viņš ieguva kanclera vietu un barona titulu. Nebija morāli izturēts cilvēks, un viņa dzīvi raksturo dažkārt nesevišķi krietnas rīcības. Daži domā, ka viņš pat ir bijis spējīgs spiegot, un noteikti, būtu labāks filozofs, ja nebūtu sasniedzis tādus panākumus galmā. Bēkons bija cilvēks ar spožām prāta spējām, runas vejklībām un labu izglītību. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants