V. Vulfa darba Sava istaba izstrādē balstās uz diviem 1928. gadā nolasītiem referātiem par sievietēm un literatūru. Šī eseja, kā autore pati to dēvē, ir pārpilna dažādu, ar sievietēm saistītu faktu pārpilna. Tik piesātināta, ka atliek vien izrakstīt citātus, kuros pieminētas sievietes, lai uzburtu citu vēsturi – no sievietes skatpunkta. V. Vulfa ir pievērsusi uzmanību tādām detaļām, kuras citi ir tikai pieminējuši vai vispār noklusējuši. Es nolēmu klausītājus iepazīstināt ar to vēstures ainu, kas paveras V. Vulfas darbā Sava istaba, kurš tiek uzskatīts par nozīmīgu feminisma teorijas attīstībā1.
Jau darba sākumā V. Vulfa paziņo: “Ja sievietei jāraksta literatūra, tad viņai nepieciešama nauda un sava istaba.”2 Tālākajā darba gaitā viņa cenšas savu hipotēzi pierādīt, atspoguļojot situāciju, kādā sievietes dzīvojušas līdz pat 20. gadsimtam.
Tiesības un īpašums. Anglijā valda patriarhāts. Neviens, būdams pie pilna prāta, nespētu nepamanīt profesora kundzību. (..) Šķiet, viņš valda pār visu, atskaitot miglu. (42) 15. gs. sievas sišana piederēja pie vispāratzītām vīra tiesībām, un to bez kauna piekopa gan augstās, gan zemās aprindās…Līdzīgi meitu, kura atteicās precēties ar vecāku izraudzīto vīru, varēja ieslēgt, sist un grūstīt pa istabu, un sabiedrība par to nebūt nejutās šokēta. 200 gadus vēlāk joprojām bija izņēmuma gadījums, ja augstākās šķiras vai vidusšķiras sievietes pašas izvēlējās sev vīru, savukārt vīrs, ticis izraudzīts, kļuva viņām par kungu un pavēlnieku.…
