Barbari un Romas impērija tās sabrukuma laikā:
Visspilgtāk Romas sabrukumu raksturo 5. gs. notikumi. Jau 395. gadā imperators Teodosijs I sadalīja Romas impēriju divās daļās, no kurām izveidojās R-Romas un A-Romas impērija. Abas daļas arvien vairāk nošķīrās politikā, kultūrā, ekonomikā. Impērijas (R) bojāejas posmu pavadīja mazspējīgu, bieži mazgadīgu imperatoru atrašanās tronī. Reālo politika īstenoja ietekmīgākās galma personas, kas savā starpā cīnījās par varu. Romas robežas nepārtraukti bija apdraudētas, tomēr tās militārais spēks vēl joprojām atturēja valsti no pilnīgas sagrāves. Tās karaspēku arī lielā mērā veidoja ģermāņu algotņi, spējīgie ģermāņu virsnieki ieņēma nozīmīgākos posteņus armijas vadībā. Tomēr militārais spēks neglāba Romu no tās iekšējā sabrukuma, tas tikai attālināja galīgo impērijas izjukšanu. Idejiskā un kultūras ziņā Romas sabiedrība bija degradējusies. Turpretī pie Romas impērijas robežām esošie ģermāņi radīja tai pastāvīgus draudus. To kareivīgā sabiedrība pamazām grāva Romas militāro spēku. 5. gs. tie jau apmetās impērijas robežās bez imperatora atļaujas. Formāli gan imperators deva atļauju, bet īstenībā tā tikai apstiprināja jau reāli izveidojušos situāciju. Ģermāņi parasti apmetās impērijas robežās kā federāti, t.i., tiem vajadzēja piedalīties impērijas aizstāvībā, bet par to viņiem tika piešķirta zeme un būtībā pašpārvalde. Paralēli tam 5. gs. sākumā Eiropā ieklejoja huņņi, kas bija drauds ne tikai Romai, bet arī daudziem ģermāņiem.…
