Pienāca rīts, ārā lija, un zeme bija dubļaina, debesis bija apmākušās, un saule bija paslēpusies aiz mākoņiem. Visi sasēdās ap brokastu galdu, kurš bija klāts kā svētkos, visu agri no rīta bija sagatavojušas Alma ar savu mammu. Pienāca svarīgais brīdis, kad Almas tēvs teica savu spriedumu - vai Jānis var palikt saimniecībā, vai nē. Atbilde bija – jā, un Jānim kā akmens nokrita no sirds. Jānis un Alma aiz prieka apskāvās un bija ļoti priecīgi. Ārā uzspīdēja saulīte, un lietus lēnām mitējās. Nu Jānim sākās jauna dzīve „Liepās” blakām mīļotajai Almai. Viņš mācījās no bijušā saimnieka kļūdām un nelika tik smagus darbus mazajiem puikām un deva vairāk brīvdienas strādniekiem, lai tiem nebūtu veselības problēmas. Viņš bija bezgala laimīgs un strādāja katru dienu ar dzīvesprieku un mīlestību pret zemi. Tā arī turpinājās Jāņa dzīve ziemā, pavasarī, vasarā, un atkal sākās rudens. Viņam visi gadalaiki patika, jo blakus vienmēr bija Alma - kā pati saule, kas vienmēr silda. …
