Taču reizēm liekas, ka vajadzētu lielāku sparu, pat neprātu. Gribas būt spontānai, straujai, lai nenokavētu īsto brīdi un nenomocītu sevi, svārstoties, kas būtu labāk un kas nebūtu. Tāpēc es, tāpat kā Čaks, apbrīnoju un nedaudz arī apskaužu cilvēkus, kam pietiek drosmes būt nedaudz „ķertiem””
„Nekā es negribu vairāk
Kā jūsu kaislību kairo,
Kas jūs dara lielu un traku.
Kas jūs pārvērš mūžīgā lodē,
Kas pārvērš jūs zibošā nazī.”
Čaks bija neparasts un interesants cilvēks. Cilvēks, kuru ir vērts atcerēties un apbrīnot. Viņš ir paveicis savu varoņdarbu, izdarījis kaut ko tādu, ko nespētu citi – viņš ir radījis unikālu dzeju, kas ieņem nozīmīgu vietu Latvijas literatūrā. Dzejnieks ir iedvesmojis mani un noteikti arī daudzus citus ceļā uz savu varoņdarbu.
…
