Senā Indija

Senās Indijas teritorija aizņēma Indostānas pussalu un Indas un Gangas baseinus. Milzīgo pussalu no pārējās pasaules ziemeļos norobežoja divarpus tūkstošus kilometru garie pasaulē diženākie kalni – Himalaji, pār kuriem veda tikai dažās pārejas, tāpēc Indijas ziemeļi bija pasargāti no klejotāju iebrukumiem. Ziemeļaustrumos simtiem kilometru garumā stiepās tropiskiem džungļiem klāta teritorija, ko šķērsoja augstas kalnu grēdas. Ziemeļrietumos atradās sausais, kalnainais Beludžistānas novads, kurš, lai arī ne viegli, tomēr bija šķērsojams. Caur to veda nozīmīgākie ceļi, pa kuriem senatnē Indijā ienāca pārceļotāji, iekarotāji un bēgļi un nodibinājās Indijas sakara ar ārpasauli. Kaut arī Indijai bija jūras robeža, tomēr citi apstākļi nebija sevišķi labvēlīgi agrīnai kuģniecības attīstībai – krasta līnija bija maz izrobota, Indas un Gangas deltas – dūņainas, nepiemērotas ostu izveidei. Tikai dienvidos dažas vietas bija piemērotas dabiskām ostām. No Malabaras krasta dienvidrietumu Indijā tika uzturēti jūras sakari ar Rietumiem. To attīstību sekmēja grieķu jūrasbraucēja Hipala atklājums: 1.gs.sākumā viņš atklāja, ka, izmantojot musona vējus, var šķērsot Indijas okeānu. Tas stipri saīsināja ceļu – no Ēģiptes Aleksandrijas Malabaras krastu varēja sasniegt trijos mēnešos.
Visauglīgākās bija Indas un Gangas baseinu sanešu zemes, kā arī daudzu citu upju ielejas. Turpretim Dekānas plakankalne dabas apstākļu dēļ ne visur bija piemērota saimniekošanai. Indijas ziemeļrietumu daļā, ko sauc par Pendžabu (Piecupi, jo tur satek kopā piecas lielas upes), radās pirmiedzīvotāju senākā Indas kultūra. Sakarā ar ģeogrāfisko novietojumu un vieglāku pieejamību ziemeļrietumu apgabali salīdzinājumā ar citiem Indijas senatnē vairāk cieta no kaimiņu iebrukumiem. Auglīgā Gangas ieleja kļuva par otru svarīgāko un aktīvāko Indijas novadu, ar laiku atvirzot ziemeļrietumus otrā plānā.…