Pasaules ekonomikai ir nozīmīga loma pasaules kārtībā un arī starptautisko attiecību kontekstā. Būtiskākais ir tas, ka tā ir pasaules kapitālistiskā ekonomika. I.Vallerstains redz kapitālismu kā vislabāk izprotamu kā globālu, visas sistēmas izmēra fenomenu. Pasaules ekonomikas koncepts pieņem, ka eksistē ekonomika jebkur, kur pastāv plašs un relatīvi pilnīgs sociālais darba dalījums ar integrētu ražošanas procesu tīklu, kas ir savstarpēji saistīti ar tirgu.1
Kapitālistiskajai pasaules ekonomika ir daudz plašāka, nekā jebkurai politiskajai vienībai. Kapitālistiskā pasaules ekonomika darbojas caur sociālām attiecībām- kapitālu/darbu, kurās ražotāji rada pārpalikumu, kas tiek ekstrahēts, tad sadalīts ieguvēju starpā. Tirgus apmaiņas procesi ir viens modelis, kā šī sadalīšana var notikt, praktiski sadalot šīs preces un pakalpojumus nevienlīdzīgi pasaules ekonomikas centra un perifērijas zonās, tādejādi veidojot centra/perifērijas politiski ekonomiskās attiecības, taču pēc ģeogrāfiskās lokalizācijas centriskās un perifērijas produkcijas aktivitātes telpiski ir apvienotas grupās. Tādējādi pasaules kapitālisma ekonomika veido semi-perifērās valstis un semi-perifērās zonas. Šī hierarhija ir konstanta, taču valstu pozīcijas tādas nav, jo notiek daļēja centra-perifēro ekonomisko aktivitāšu pārdislocēšanās. …
