Kā patstāvīgs valodniecības virziens 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā radās etnolingvistika, neohumboltisma virziens1, īpaši strauja tās attīstība norisinājās 20. gadsimta 70. gados ASV. Etnolingvistika analizēja valodas un etnosa savstarpējās attieksmes, par pamatu izvēloties etnisko un lingvistisko faktoru mijiedarbes pētīšanu. Pirmoreiz valodniecības vēsturē valodniecība nonāca tiešā saskarsmē ar zinātnēm, kas bija saistītas ar etnisko faktoru resp. kultūras izpēti un aprakstīšanu, t.i., folkloristiku un etnogrāfiju. Līdzās lingvistiem sava nozīme bija antropologu viedokļiem. Etnolingvistikas pamatlicējs ir amerikāņu zinātnieks Edvards Sepīrs (Sapir). Sepīrs uzskata, ka valodnieka uzdevums ir “[..] parādīt, kas ir valoda, kā tā mainās laikā un telpā, kādas ir attieksmes starp cilvēku un valodu, ņemot vērā domāšanu rasi [..]”2 Parādību uztvere dažādās sabiedrībās ir līdzīga tad, ja to valodas ir līdzīgas vai salīdzināmas. Sepīrs izmantoja salīdzināmās valodniecības metodes Amerikas indiāņu valodu klasifikācijai.
E. Sepīra darbi iespaidoja 20. gadsimta lingvistisko domu un valodu zinātni pasaulē: kā jau iepriekš minēts, tieši E. Sepīrs lika pamatus etnolingvistikai kā valodniecības nozarei, padziļinājās un paplašinājās pētījumi par valodas, domāšanas, kultūras un vides attieksmēm, attīstījās jauni valodu tipoloģiskie meklējumi.…
