| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 4 | |
| 1. | Vienošanās institūta raksturojums | 6 |
| 2. | Vienošanās par iespējamo sodu institūts | 8 |
| 3. | Vienošanā piemērošanas nosacījumi | 11 |
| Secinājumi | 15 | |
| Izmantotā literatūra un avoti | 17 |
Vienošanās nav sveša daudzu valstu likumdevējiem, bet attiecībā uz Latviju nereti tiek atzīmēts, ka šāda iespēja pie mums nepastāv un ir nepieciešama tās ieviešana, lai būtiski ļautu vienkāršot un saīsināt kriminālprocesa gaitu. Vai varam piekrist šādam izteikumam? Tikai daļēji. Jā, tiešām, agrāk Latvijas kriminālprocesuālā likumdošana nepazina jēdzienu “vienošanās”, turklāt, ja ar vienošanos saprotam tikai vienošanos starp apsūdzības un aizstāvības pusi par vainas atzīšanu, šādu darbību Latvijas Kriminālprocesa kodekss tiešām neparedzēja. Tomēr vienošanās elementi ir sastopami Kriminālprocesa likumā.
Tātad kas ir vienošanās kriminālprocesā šī vārda plašākajā nozīmē? Šī jēdziena atklāšanai varētu uzrakstīt apjomīgus zinātniskos pētījumus, bet šoreiz īsumā piedāvāju vienošanos kriminālprocesā definēt kā pušu abpusēju brīvprātīgu gribas aktu, kas vērsts uz abpusēja labuma gūšanu un rada iespēju vienkāršot vai pārtraukt turpmāku procesa gaitu.
Vienošanās nozīme ir acīmredzama - labums pusēm, kā arī labums sabiedrībai, kas izpaužas iespējamībā paātrināt, vienkāršot procesu, padarīt to efektīvāku.1
Kā vienošanās pamatveidus var nosaukt divus:
1) vienošanās par vainas atzīšanu, kas notiek starp apsūdzētāju pusi un aizstāvības pusi (prokuroru un iespējamo vainīgo personu);
2) izlīgums starp cietušo un vainīgo personu.
Šajā darbā tiks apskatīta vienīgi vienošanās par vainas atzīšanu, neskarot izlīguma institūtu.
Tradicionāli ar vienošanos par vainas atzīšanu saprot vienošanos starp apsūdzošo pusi, ko pārstāv attiecīgs valsts ierēdnis (parasti prokurors), un pieņemami vainīgo pusi par to, ka pieņemami vainīgais no vienas puses atzīs sevi par vainīgu, saņemot par to no otras puses obligāti izpildāmu solījumu par apsūdzības pārkvalificēšanu uz vieglāku, atsevišķu apsūdzības punktu izslēgšanu no apsūdzības, atbildību pastiprinošu apstākļu izslēgšanu, vieglāka soda pieprasīšanu vai citas labvēlīgas darbības izdarīšanu.…
Viens no iemesliem, kāpēc kriminālprocesuālo tiesību piemērošanas prakse bieži vien tiek kritizēta un, jāatzīst, pamatoti kritizēta, ir tās pārāk ilgā gaita. Arī šīs situācijas pamatā ir divi iemesli - likumdošanas nepilnības, šajā gadījumā tās smagnējums un likumdošanā paredzētā praktiskā izpildījuma nepilnības, jo pašlaik iespējas, ko kriminālprocesuālā likumdošana kriminālprocesa vienkāršošanai un saīsināšanai ir paredzējusi, netiek pilnvērtīgi izmantotas. Viena no iespējām, kā saīsināt un vienkāršot kriminālprocesa gaitu, ir dažādu vienošanās elementu izmantošana kriminālprocesā, kas ievērojami to atvieglo. Tieši šis jautājums - par vienošanās elementiem kriminālprocesā, to izpratni, nozīmi, nepieciešamību - ir šī darba tiešais mērķis. Referāta mērķis ir izpētīt vienošanās institūtu Krievijas Federācijas, Amerikas Savienoto Valstu, Lielbritānijas, Moldovas Republikas un Baltkrievijas Republikas kriminālprocesos un salīdzināt ar situāciju Latvijā. Mērķa sasniegšanai tikai izvirzīti sekojoši uzdevumi: 1. izskatīt vienošanās institūta būtību; 2. izpētīt un salīdzināt vienošanos par iespējamo sodu. Pētījuma objekts ir vienošanās institūts dažādu valstu kriminālprocesuālajā likumdošanā. Pētījumā tika izmantotas sekojošas metodes: vispārzinātniskās – analīze, sintēze, speciālās metodes – deskriptīvā, salīdzinošā.
