-
Anglijas un Vācijas attiecības Pirmā pasaules kara priekšvakarā
Lai runātu par Anglijas – Vācijas savstarpējām attiecībām pirmskara periodā, manuprāt, vispirms ir nepieciešams apskatīt vispārējo Eiropas stāvokli šajā laikā, kādas bija attiecības starp valstīm un sabiedrības noskaņojums. Pasaule soli pa solim bezprātīgi un bezrūpīgi virzījās uz karu, šādā brīdī starp Eiropas valstīm valdīja saspīlējums un spriedze.
Par pirmskara periodu varētu dēvēt samērā ilgu laika posmu, jo pirmie neapzinātie soļi kara virzienā tika sperti jau 19.gs. 70. gadu beigās, kad Vācija noslēdza līgumu ar Austriju (1879.g.). tas bija laiks, kad pie varas vēl bija Bismarks, kurš spēja noturēt spēku līdzsvaru un vienlaikus pildīt savus nospraustos ārpolitikas mērķus. Bismarka laikā smalki veidotā alianšu sistēma strauji sabruka pēc viņa atlaišanas, kad pie varas nāca ambiciozais un impulsīvais Vilhelms II. Viņa politika bija visu panākt ar brutālu spēku. Šāda rīcība neizbēgami sekmēja spēku samēru zudumu Eiropas lielvalstu starpā. Protams, pie kara izcelšanās nevar vainot vienu valsti, šeit ir vainojams viss sabiedrības noskaņojums, militārisms, nacionālisms, imperiālisms, un arī katra lielvalsts atsevišķi ir devusi savu artavu šī kara uzsākšanai, tomēr nevar noliegt, ka Vācijas nopelns šeit ir viens no lielākajiem. Ar savu agresīvo ārpolitiku tā noskaņoja kaimiņvalstis pret sevi un virzījās uz to, no kā visvairāk pati baidījās – karošanas divās frontēs.
Vācijas mērķis bija stiprināt valsti, nodrošināt tās drošību citu valstu vidū, jo pēdējo 200 gadu laikā tieši Vācija bija lielākais Eiropas karu upuris, uz kuras zemes notika visasiņainākās kaujas. Vācija mēģināja aizstāvēties, bet darīja to pārāk agresīvi un cītīgi, draudot citām Eiropas valstīm. Šāda rīcība veicināja kaimiņvalstu apvienošanos pret Vāciju, un tas, protams, to satrauca vēl vairāk. Ar savu iebiedēšanas metodi vācieši panāca pilnīgi pretēju iespaidu nekā bija gaidījuši – neviens negribēja sadarboties ar Vāciju tikai tāpēc, ka tās līderi par katru cenu centās visiem pierādīt savu pārspēku. Tas drīzāk tika uztverts par apvainojumu. Šāda situācija neizbēgami radīja bruņošanās sacensību un alianšu veidošanos. Gribot negribot nesaskaņās iesaistīties nācās arī Lielbritānijai, kura jau vairāk nekā pusotru gs. bija ievērojusi savu „lepnās izolācijas” principu. Kļuva skaidrs, ka šis princips vairs nav izdevīgs brīdī, kad Lielbritānijas koloniālās intereses saskārās ar Francijas, Krievijas un Vācijas interesēm. Tā pirmais, ko Anglijai vajadzēja izdarīt bija attiecību nostabilizēšana ar Vāciju, bet Vācija bija tik pārliecināta par to, ka Lielbritānijai un arī Krievijai tā ir tik ļoti nepieciešama, ka viegli izdosies noslēgt līgumus ar abām sev par labu.…
Referāta mērķis ir parādīt to, kādas bija Vācijas un Lielbritānijas savstarpējās attiecības laikā pirms Pirmā pasaules kara, kas un kāpēc šīs valstis noveda līdz šāda mēroga krīzei. Notikumi risinājās samērā netālā pagātnē, bet, manuprāt, tas padara vēl grūtāku objektīvu to novērtēšanu. Reizēm par neseniem notikumiem uzzināt ir grūtāk kā par gadu tūkstošiem senām norisēm. Pēc Vācijas apvienošanas notika tās uzplaukums, Bismarka vadībā tā piedzīvoja savu varenību, bet pie varas nākot Vilhelmam II, situācija mainījās. Viņš atlaida Bismarku, un mainīja Vācijas politiku uz pilnīgi pretēju, kāda tai bija – no nosvērtas un savaldīgas uz neapdomīgu un agresīvu. Visus savus mērķu tā centās panākt ar spēku, turpretim Lielbritānija izvairījās no konfliktiem kontinentālajā Eiropā, ievērojot savu „izolācijas” politiku. Ar Vāciju tai sākumā bija samērā labas attiecības – tām bija laba sadarbība ekonomiskajā jomā un cieņa vienai pret otru. Tomēr pieaugot Vācijas varenībai, pieauga arī tās ambīcijas – tā sāka interesēties par teritorijām, kuras atradās Anglijas interešu sfērā. Šo konfliktu izdevās atrisināt mierīgi, tomēr, lai arī abas valstis ilgu laiku nesekmīgi centās noslēgt savienību, Vācija provocēja Angliju. Šo aliansi tā arī neizdevās izveidot, jo abām valstīm bija dažādi priekšstati par to, kādai tai vajadzētu būt, un neviena no tām negrasījās piekāpties; Vācija gribēja stingru formālu aliansi ar konkrētiem pienākumiem un atbildību, savukārt Anglija tieši negribēja juridiskas saistības, bet vienkāršu Antantes tipa līgumu. Vācija, nevarot iegūt britu atbalstu vienkārši, mēģināja tos iebiedēt, atbalstot britu ienaidnieku Būru karā, tādejādi pazemojot Lielbritāniju, turklāt pēc tam vēl paziņojot par lielākas karaflotes būvniecību. Tas britus sadusmoja ne pa jokam un par līgumu varēja aizmirst. Anglija sāka risināt savus koloniālos jautājumus, noslēdza līgumu ar Japānu un izveidoja Sirsnīgo Antanti ar Franciju un Krieviju. Tagad Eiropa sastāvēja no diviem naidīgiem blokiem – Antantes un Trejsavienības. Starp valstīm valdīja spēcīgs saspīlējums. Karu vēl bija iespējams novērst, tomēr neviens to nedarīja, pietrūka savaldīgas politikas un priekšstatu par gaidāmā kara sekām. Stiprinot alianses valstis devās karā. Esmu centusies izveidot saistošu ieskatu attiecīgajā tēmā, iedalot to trijās daļās. Pirmā nodaļa ir par kara cēloņiem, par to, kāda bija situācija Eiropā pirmskara periodā. Uzsvaru esmu likusi uz R – Eiropu, jo, manuprāt, tas ir svarīgāk manai referāta tēmai. Otrajā nodaļā esmu devusi nelielu ieskatu tajā, kāds bija tieši Anglijas un Vācijas stāvoklis šajos pirmskara gados, bet trešā nodaļa ir veltīta abu valstu diplomātiskajām attiecībām laikā pirms Pirmā pasaules kara.
