Pašvērtējums un ticība sev nav iedzimtas īpašības, tās tiek ieaudzinātas, tās veidojas skolēna ikdienas pieredze. Radot mācībām rosinošus apstākļus, skolēnos var attīstīt pozitīvu pašvērtējumu un pašpaļāvību, pārvarot skolēnu neticību saviem spēkiem.
Skolēnu pašvērtējuma un mācību sasniegumu ietekme ir abpusēja, augsti sasniegumi veicina pozitīva pašvērtējuma rašanos, un otrādi – ja ir pozitīvs pašvērtējums, tad ir lielāka iespējamība, ka būs augsti sasniegumi. Tas pats sakāms par zemiem mācību sasniegumiem un neadekvātu pašvērtējumu. Zemi sasniegumi veicina to, ka veidosies pazemināts vai neadekvāts pašvērtējums, un skolēni ar neadekvātu pašvērtējumu parasti gūst mazāk panākumu savās darbībās. Pusaudzim raksturīga īpašība – ja viņš pieņēmis savu ”neiederību” , pusaudzis ignorē to pieredzi, kas saistās ar panākumiem un kas varētu paaugstināt viņa zemo pašvērtējumu. ).
Jo aizrautīgāk skolēni mācās, jo produktīvāks ir viņu darbs. Grūti ir mācīt skolēnus, kas zaudējuši interesi par mācībām. Interese par mācībām atkarīga no tā, vai skolēns izprot apgūstamās vielas nozīmi, kādā mērā šī viela saistīta ar viņa interešu loku ārpus mācībām, cik skaidri un saprotami skolotājs izklāsta vielu, cik daudzveidīgas mācīšanas metodes. [4]…
