Tautas pedagoģijas avoti – ir tikpat daudzveidīgi kā pati tautas dzīve. Tautas audzināšanas līdzekļi vēl nav diferencēti no dažādajiem darbības veidiem. Tādēļ tie atklājas ne vien bagātajos folkloras avotos, bet arī ornamentos un dažādu darbu norisēs, priekšmetu darināšanā un daiļamatu apguvē, apģērbu šūšanā un ēku celtniecībā, sadzīves normās un tradīcijās, darba un svētku ieražās un godos, spēlēs un rotaļās, tautas mūzikas un mākslas darbos, kā arī daudzās citās zemniekdzīvē izkoptajās praktiskās un gara dzīves jomās. Lielas iespējas audzināšanā ar folkloras palīdzību saskatīja Garlībs Merķelis, viņš ticēja, ka uz tradīciju un tautas gudrības pamata plaši attīstīsies tautas materiālā un garīgā kultūra, uzplauks tās literatūra un māksla.
Rainis, risinot jautājumus par jauna tipa personības audzināšanu un izglītību, mudina nākotnes garīgās kultūras ēkai pamatus būvēt no tautā izkopto nezūdošo vērtību materiāla – tautasdziesmām.
Arī A.Dauge uzsver, ka ievērojot tautas pedagoģijas iekšējo loģiku, arī modernajā laikmetā izdodas izlobīt nozīmīgas idejas un nosacījumus mūsdienu audzināšanas prakses pilnveidei un pedagoģijas ideju pasaules attīstībai. Tautas audzināšanas gudrību centrā ir izvirzīta mūžsenā un nezūdošā vērtība – „ģimenes nezūdošā sirdsapziņa”. …
