19. un 20.gs. mijā valdīja vispārēja pārliecība, ka jaunais gadsimts nesīs līdzi kaut ko pavisam jaunu un nebijušu. Visjūtamākās pārmaiņas piedzīvoja lielo rūpniecības centru iedzīvotāji. Straujā ražošanas attīstība veicināja pilsētu izaugsmi. Lielpilsētās ģenerēja novitātes, dibinājās avangarda mākslinieku pulciņi. Bagātākā un visstraujāk augošā zeme bija ASV. Daudzi varēja atļauties ceļot, braukāt ar auto u.tml. Taču urbanizācijas procesam bija arī ēnas puse. Cilvēki no laukiem pārcēlās uz blīvi apdzīvotām pilsētām. Pilsētās plauka noziedzība un prostitūcija, ko veicināja kristietības lomas mazināšanās. Pilsētās pieauga sociālā spriedze. Daudzos lielos uzņēmumos darba apstākļi bija ļoti smagi. Strādnieku intereses aizstāvēja arodbiedrības. 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā strādnieku kustība tiktāl pieņēmās spēkā, ka ar to bija spiestas rēķināties visas politiskās partijas. Politiskā cīņa vainagojās ar reformām – tika saīsināta darba diena, atcelti vēlēšanu tiesību ierobežojumi, ieviestas pensijas un bezdarba, slimību pabalsti. Reformas mazināja šķiru pretrunas. Par sieviešu tiesībām cīnījās angļu sufražistes (vienlīdzīgu vēlēšanu tiesību aizstāves).
…
