Sokrata aizstāvēšanās runa bija kā obligātā lasāmviela, lai atbildētu uz 1. semināra darba jautājumiem. Jau tad, izlasot šo darbu, man tas iepatikās… Tur nebija tāda plika spriedelēšana par pasauli vai kādu konkrētu lietu. Tur ir atspoguļotas ļoti loģiskas cilvēka izjūtas, domas… Tiesa gan, Sokrata rīcībai iepriekš es īsti nepiekrītu. Varētu pat teikt, ka brīnos par dažām pastulbām, ja tā var teikt, rīcībām. Konkrētāk- gudrības pārbaudīšanu.
Godīgi sakot, biju iecerējusi rakstīt šo darbu par citu tēmu, bet pēdējā brīdī pārdomāju. Gan tāpēc, ka biju jau lasījusi šo darbu, gan arī tāpēc, ka iepriekš izvēlēto es vienkārši nevarēju dabūt.
„..viņa asajam prātam nevarēja palikt nemanīta nesaprātība, nepilnība, ko daudzi uzlūkoja par normu, bet par savu ģēnija likteni viņam nācās maksāt ar dzīvību. Pats neuzrakstījis ne rindu, Sokrats palicis gudrības un patiesuma simbols Eiropas kultūrā. Savu viedokli par viņu izteikuši gandrīz visi nākamo laikmetu filozofi no Platona un Montēņa līdz Nīčem, Bergsonam, Kigeronam un 20.gadsimta domātājiem.” 1
Sokrats tiek apsūdzēts vairākos pārkāpumos: „.. pārkāpj likumus un blēņojas pētīdams to, kas ir zem zemes un to, kas ir debesīs, kā arī vājāko lietu padarīdams par stiprāko un to visu mācīdams arī citiem”.2 Viņš apzinās, ka tad, ja būtu rīkojies savādāk, nebūtu radušās tik daudz tenku un baumu. Tad kālab Sokrāts tā rīkojās? Ja jau tas bija paredzams un zināms, tad kādēļ raustīt lauvu aiz ūsām?…
