Seneka iesaka: „Turieties pie šāda veselīga un saprātīga dzīves veida: piekāpieties miesai vienīgi tiktāl, cik nepieciešams veselībai! Ar miesu jāapietas stingrāk, lai tā nepārstāj klausīt garam: ēdiens lai remdē izsalkumu, dzēriens lai dzesē slāpes, apģērbs lai atvaira aukstumu, mājoklis lai sargā no visa miesai kaitīgā; vai tas uzcelts no velēnām vai raibiem svešzemju akmeņiem, ir nenozīmīgi. Ziniet: salmi cilvēkam ir tikpat labs segums kā zelts. Niciniet (mazvērtējiet) visu, ko nevajadzīgas pūles radījušas greznojumam vai rotai. Iegaumējiet: nekas nav apbrīnes cienīgs, izņemot garu, salīdzinājumā ar kuru, ja tas ir liels, nekas nav liels.”
Blakām pienākumiem attiecībā uz sevi, ir virkne pienākumu attiecībā uz citiem cilvēkiem. Šos pienākumus var iedalīt mīlestības un cieņas pienākumos. Mīlestības pienākums balstās uz mīlestības jūtām, bet cieņas pienākums – uz cieņas jūtām. Katram no šiem pienākumiem ir savs pretstats.
Kā jau noskaidrojām, tikumiskais pienākums ir cieši saistīts ar gribu. Griba pildīt pienākumu ir katra cilvēka pamatprasība, tā tikumiskais „būt vai nebūt”. Ticīgam cilvēkam šeit atklājas visa pirmdzimtā grēka problēma un rodas jautājums: vai iebojātā daba, kas ir cilvēka morālā ļaunuma avots, vienlaicīgi var būt tikumisko normu avots, tātad – tas pamats, uz kura balstās tikumiski labais?
Nobeigumā gribas teikt, ka Dieva bauslības aptver visus cilvēka pienākumus: gan reliģiskos, gan laicīgos. Kad vienlaicīgi ir spēkā dažādas prasības, kuras nav iespējams izpildīt, tad ir jāizvēlas svarīgākie pienākumi. Konkrētā situācijā labo no ļaunā, pienākumu no grēka, svarīgāko no mazāk svarīgā palīdz atšķīrt prāts un sirdsapziņa.
Jāieklausās savas sirdsapziņas balsī, jo tā ir Dieva likumu tulks un visiem kristiešiem jālūdzas, jo lūgšana ir mūsu galvenais pienākums.
…
Kristīgajā ētikā Eseja „Pienākums” Mēs dzīvojam laikā, kad ir ļoti svarīgi atkal un atkal atgādināt par tām vērtībām, kas ir pieejamas katram cilvēkam, bet kas tik bieži tiek pamestas novārtā. Šodien garīgā izsalkuma vietā ir nākusi visatļautība, kas brīžiem tiek dēvēta par brīvību. Tiek izceltas dzīves tumšās puses, tās tiek sabiezinātas, izgreznotas un pasniegtas kā dzīves norma. Tai pašā laikā dzīves gaišās puses, cilvēka sirdsapziņas jautājumu, tikumības jautājumus atstājot varbūt vienīgi Baznīcas kompetencē. Cilvēka darbībā, domāšanā un visā dzīvē ir daudz parādību, kas prasa novērtējumu. Ir daudz tādu notikumu, kas liek mūsu sirdsapziņai jautāt, vai šie notikumi ir attaisnojami vai nosodāmi. Katra cilvēka priekšā ik dienas iestājas morālās izvēles brīdis: iet labā ceļu vai ļaunā, cienīt vai necienīt, būt čaklam vai bezdarbīgam, padoties vai pretoties. Un no izraudzītā virziena nereti ir atkarīgs viss turpmākais indivīda dzīves gājums. Tāpēc cilvēks ir vienmēr tiecies rast izvēles „formulu”, kas viņam nemaldīgi dotu iespēju rīkoties atbilstoši katras situācijas īpatnībām, ieņemt sev pienācīgu vietu katrā kontaktgadījumā lielākā vai mazākā cilvēku kopībā. Pienākums – viena no galvenajām ētikas kategorijām; uz visiem cilvēkiem vienādi attiecinātu tikumisko prasību pārvēršana par kādas atsevišķas personas uzdevumu, kas formulēts atbilstoši stāvoklim un situācijai, kādā šī persona atrodas attiecītīgā brīdī. Pienākuma kategorija ir ciešā sakarā ar citiem cilvēka morālo darbību raksturojošiem jēdzieniem, tādiem kā atbildīgums, pašapziņa, sirdsapziņa, motīvs. Pienākuma iedabas un rašanās izskaidrošana ir bijusi viena no pašām grūtākajām problēmām ētikas vēsturē. Par pienākuma pamatu un avotu uzskatīja gan Dieva baušļus, gan aprionu morāles likumu, gan pašu „cilvēka iedabu”, cilvēka „dabisko” tieksmi pēc baudas vai laimes. Dažādi centās risināt arī jautājumu, kam galu galā ir tiesības noteikt pienākuma saturu: sabiedrībai, Dievam, sirdsapziņai vai morālajām jūtām. Runājot par pienākumu, nedrīkst aizmirst pienākuma apziņu, kas ir uz iekšēju tikumisku prasību un izpratni balstīta apzinīga attieksme pret katrā ziņā
