Pīters Bruks

1975.gadā Bruks iestudē uzvedumu „Iki”, kam pamatā ir angļu antropologa Kolina Tērnbula zinātniskā monogrāfija „Kalnu ļaudis”. Izrādes tapšanā liela nozīme ir improvizācijai, kaut gan ir arī scenārijs, tajā piedalījās seši pieaugušie un divi bērni, kas pārstāvēja dažādas tautības un rases. Izrādē ir aktuālas bezvārdu ainas.
1981.gadā teātrī Ziemeļu brāzmas Bruks iestudē operas izrādi „Traģēdija Karmena”, kurā tiek izmantota Žorža Bizē mūzika, taču Ž. K. Karjērs ar P.Bruku uzraksta jaunu libretu, kura pamatā Prospēra Merimē novele.
1985.gadā Aviņonas festivālā pasaules pirmizrādi piedzīvo Pītera Bruka veidotā „Mahābhārāta”, kuru izrāda četrus gadus dažādās valstīs un kontinentos. Tajā tiek atklātas universālas un aktuālas mītiskās struktūras. Režisors izmanto izteiksmes līdzekļus no dažādu laikmetu un teātra kultūru klāsta. Ž. K. Karjērs, izmantojot franču tulkojumu, scenāriju rakstīja desmit gadus. Karjēra un Bruka darbs bija gandrīz neiespējams, jo aptveramais materiāls bija grandiozi milzīgs – tajā ir apmēram 90 tūkstoši dzejas pantu. Ilgajā kopdarbā radās izrāde trīs daļās – „Kauliņu spēle”, „Trimda mežā”, „Karš”. Izrādē liela loma ir arī karmas izzināšanai. Tā kā izrādē piedalījās 22 aktieri, kas pārstāvēja dažādas tautības, tad to varēja arī uzskatīt par visas pasaules, ne tikai Indijas tapšanas eposu. Šī izrāde ir Pītera Bruka daiļrades augstākais punkts.
Turpmākajā darbībā P.Bruks it kā apzināti atkāpjas no postmodernisma ēras teātra attīstības gaitas. 90.gadis viņš rada divas izrādes par mentālām slimībām – „Cilvēks, kurš” (1993) un „Es esmu fenomens” (1998).
Arī 21.gs. Pīters Bruks tiek uzskatīts par vienu no pasaules teātra kultūras ietekmīgākajiem līderiem.

…