Vērtējums:
Publicēts: 28.02.2001.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Vidusskolas
Literatūras saraksts: 2 vienības
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Reliģiskās sektas Senajā Grieķijā', 1.
  • Referāts 'Reliģiskās sektas Senajā Grieķijā', 2.
  • Referāts 'Reliģiskās sektas Senajā Grieķijā', 3.
  • Referāts 'Reliģiskās sektas Senajā Grieķijā', 4.
  • Referāts 'Reliģiskās sektas Senajā Grieķijā', 5.
  • Referāts 'Reliģiskās sektas Senajā Grieķijā', 6.
  • Referāts 'Reliģiskās sektas Senajā Grieķijā', 7.
  • Referāts 'Reliģiskās sektas Senajā Grieķijā', 8.
  • Referāts 'Reliģiskās sektas Senajā Grieķijā', 9.
  • Referāts 'Reliģiskās sektas Senajā Grieķijā', 10.
  • Referāts 'Reliģiskās sektas Senajā Grieķijā', 11.
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
  Ievads    3
  Oficiālās reliģijas īpatnības    3
  Valsts attieksme pret citām reliģijām un uzskatiem    3
  Sektu dalībnieku kopējās iezīmes    5
  Mēness un gaismas dieves Zendis kults    5
  Orfeja mācība    5
  Orfeotelesti    6
  Kibelas kults    7
  Dieves Kotito piekritēji un Adonisa kults    7
  Secinājumi    9
  Izmantotā literatūra    10
Darba fragmentsAizvērt

Grieķu sabiedriskā dzīve pārbagāta reliģiskiem aktiem; pilsoņi gandrīz ik dienas dodas upurējumos, lūgšanās un svinīgos, dieviem dotos solījumos.Tomēr grieķu reliģijai trūkst spēka radīt tikumiskas idejas un viņa atstāj uz cilvēku dzīvi manāmu pozitīvu iespaidu: dievībai saskaldoties lielā dievu pulkā, izkliedējas arī ticības enerģija. Grieķu reliģijas tikumisko spēku mazina arī viņas antropomorfā daba: hellēņu dievi ir cilvēkiem pārāk tuvu rada, ar visiem mirstīgo netikumiem; tādu būtņu godāšana, protams, nevar stiprināt pašu godātāju tikumus.

Oficiālās reliģijas īpatnības
Mūžam skaisto Olimpa dievu tēliem trūkst ētiskā cildenuma un apgarotības. Viņi nereti nīst viens otru, un ķildojas savā starpā, ļauj visām kaislībām vaļu un izturas netaisni arī pret mirstīgajiem. Grieķu teikas par dieviem ir pilnas ar skandaloziem mīlas piedzīvojumiem, - laulības pārkāpumiem, cilvēku meitu pavešanu un citām tamlīdzīgām lietām, par kurām zemes virsū draud sods.
Gaišākajiem grieķu tautas locekļiem šīs negatīvās un bīstamās mitoloģijas iespaids nepaliek apslēpts. Platons pārmet dzejniekiem, ka tie stāstot par dieviem netikumiskas lietas. Aristotelis vēlas lai vismaz jaunatnes acis būtu pasargātas no piedauzīgu statuju un nepieklājīgu ceremoniju skatīšanās. Citi mēģina vājināt mītu piedauzīgo pusi, piedēvējot mītiem simbolisku nozīmi, tomēr šiem centieniem trūkst tautas atbalsta. Nevienā no grieķu skolām nepasniedz reliģijas mācību. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants