Zentu Mauriņu (1897-1978) parasti min kā vienu no spilgtākajām 20.gs. latviešu kultūras personībām. Viņa ir cilvēks ar neparastu mūžu un likteni, kura literārajā darbībā sevi visspilgtāk parādījusi esejas žanrā.
Eseja - neliela apjoma prozas darbs - apcere par kādu zinātnes, filozofijas un it īpaši literatūras un mākslas problēmu. (Svešvārdu vārdnīca. R:Jumava.- 875 lpp.)
• Darbu “Saules meklētāji” žanriski varētu nosaukt par biogrāfiskajām esejām.
• Krājumā portretētie objekti pēc savas būtības ir ļoti atšķirīgi, tomēr Z.Mauriņas pieeju portretējamajiem nosaka viņas ētiskie un estētiskie kritēriji. Visi izvēlētie rakstnieki ir bijuši Z.Mauriņas gara radinieki, kas parādās apstāklī, cik veiksmīgi autore ir iejutusies tēlotās personas būtībā.
Mauriņas apceru krājums “Saules meklētāji” veltīts tiem rakstniekiem, kurus autore apzīmējusi ar šo nosaukumu. Kā viņa pati saka: “...saule latvietim ir kultūras, brīvības un pilnības simbols. Ja latvietis runā par sauli, viņš domā par novēršanos no tumsas, neziņas un nebrīves. Visi šie rakstnieki- (Krišjānis Barons, Auseklis, Rainis, Jānis Jaunsudrabiņš, Jānis Akuraters un Kārlis Skalbe- D.K.) un, protams, ne tikai viņi - ir bijuši brīvības cīnītāji, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, latviešu dzīves, latviešu sapņa un latviešu pilnības meklētāji.”
• Teksta tapšanas nosacījumus definē pati Z.Mauriņa krājuma “Saules meklētāji” ievadrakstā. Šī krājuma galvenais mērķis ir parādīt un apkopot tās latviešu rakstnieku pērles, kas cildina latviešus un latviskumu.
…
