Tad atkal pār Latviju būs noslīcis rudens un dedzinās kastaņas ar tām mazajām prieka dzirkstelītēm - Daugavā jau mutuļos ūdeņi, un es vēršos atspulgā. Savāds smīns sejā. Es paveros debesīs, manas acis aizklejo līdzi gājputniem. Vienmēr kāds atgriežas mājās.
Es ieslīgstu sarkano kastaņu lapu kaudzē un smejos. Es neskumstu vairs, tikai pavadu tevi caur lapkritim Latvijas ceļos, pļavās un mežos. Atvērtos logos ugunis zilo, tieši kā kastaņu lapas pret rietu.
…
