Visus tā laika notikumus atceros tā, it kā tie ar mani būtu atgadījušies tikai vakar. No atmiņas pagaisuši vien nenozīmīgi sīkumi, kuri šī ceļojuma aprakstu nespēj ietekmēt. Godīgi sakot, šis padomijas laikā veiktais ceļojums bija pārpārēm pilns ar dažādiem aizraujošiem piedzīvojumiem.
Savulaik strādāju Iecavas kolhozā par šoferi gan uz smagajiem autiņiem, gan arī vieglajiem; ja vajadzēja aizvietot kādu darbā neieradušos kolēģi. Kādu dienu, vedot celtniecības materiālus ar auto KAZ (sauktu arī par Kolhidu), mūsu brigādei pievienojās jauns azerbaidžāņu jauneklis ap gadiem divdesmit pieciem. Nazims, tā viņu sauca, izrādījās jauks un sirsnīgs cilvēks, un mēs ātri vien sadraudzējāmies.
Pēc kāda laika Nazims atzinās, ka uz Latviju atbraucis, lai pēc pieraksta dabūšanas varētu izšķirties no savas sievas. Viņiem tur, Azerbaidžānā, valdošā ir musulmaņu ticība, kura aizliedz jebkāda veida laulības šķiršanu. Uz manu jautājumu, kāpēc viņš pieņēmis tik nopietnu lēmumu, jauneklis izvairīgi atbildēja, ka nejauši esot iemīlējies citā sievietē no Turcijas.…
