Valērs attraucas uz Orgona un teic, lai viņš bēg, jo kāds draugs, kas pats pārkāpis savas tiesības, tam teicis, ka Orgonam brauc pakaļ. Valērs jau nodrošinājies ar karieti un naudu savam topošajam sievas vīram. Orgonu pārtver Tartifss, kas teic, ka viņam ir tiesības aizturēt Orgonu. Šādas tiesības ir devis pats karalis. Orgons tam atgādina, ka reiz izvilcis to no nabadzības, bet tas neaizkustina. Tartifss ar mieru karaļa dēļ upurēt ne tikai draugu, bet arī pats sevi. Šķirstiņā ir bijuši dokumenti, kas neceļ labu slavu, vēl vairāk – tie netīk karalim.
Ierodas virsnieks, kurš paziņo, ka, nododot citus, viņš ir nodevis pats sevi. Tartifss sevi tikai atklāja – tas ir kāds blēdis, kas maskējies. Tam jau garš saraksts ar visādām nelietībām bijis. Karalis norīkojies pie šī blēža virsnieku, lai redzētu, kāds gals gan nekaunībai var būt. Tartifss tiek aizvests. Kleants novēl, lai tā prāts uz labiem darbiem vēršas. Un Orgons piekrīt, piebalsojot, ka jāpateicas par labo, ko Tartifss tiem devis (apziņa par ģimenes vērtību, ģimenes mīlestību). Tagad tik jādomā, kā izpildīt ko citu – atdot meitu par sievu Valēram, ko nu var saukt par dēlu.
…
