Renesanses laika cilvēki pievērsās antīkajai literatūrai un mākslai, studēja antīko autoru darbus, pievēršot nopietnu uzmanību to idejām un tēliem; jaunās kultūras tendences balstījās galvenokārt uz antīko kultūru, folkloru, tautas gudrību. Renesanses humānismam raksturīgs optimisms attiecībā uz cilvēces nākotni, ko visprecīzāk izteicis franču 15. gadsimta rakstnieks Fransuā Rablē: ,,Strādājiet, ceriet, mīliet, zelta laikmets nav vis pagātnē, bet nākotnē.” Cilvēce virzās uz kopīgu pozitīvu mērķi, un šajā ceļā izvirzās dažas sevišķi apdāvinātas, spēcīgas personības.
Viens no šādām personībām bija Frančesko Petrarka, kurš dzima 1304.gada 20.jūlijā Itālijā un miris vientulībā 1374.gada 19.jūlijā.
Petrarka kļūst par garīdznieku, 1330.gadā viņš sāk strādāt pie Romas muižnieka, kur pavērās viņam iespējas nodarboties ar antīko autoru studijām. Viņš pārrakstīja seno autoru manuskripstus, kā arī pats sacerēja sonetes un komēdiju, kā arī epopejas. Petrarka daudz ceļoja un bija īsts laimes luteklis, viņš nekad nevienam nekalpoja un visur uzturējās kā augsts viesis.…
