Humānistiskā psiholoģija
Psihoanalītiskā pieejā pirmoreiz tika pacelts jautājums par bērna personības formēšanas procesu pētīšanu nepieciešamību, kas padara bagātāku attīstības psiholoģiju ar daudziem svarīgiem faktoriem. Bet šī pieeja ignorēja tādu svarīgu faktoru izpēti, kā katra cilvēka kvalitatīvu personības īpatnību, iespēju apzinīgi un mērķtiecīgi attīstīt es-tēla noteiktās puses un veidot attiecības ar apkārtējiem. Izsauca zinātnieku iebildumu arī tas, ka psihoanalīzē personības attīstība apstājas jau pirmsskolas vecumā, bet eksperimentālie pētījumi parāda, ka personības attīstība, tas ir process, kas notiek visas dzīves gaitā.
Ne visai apmierinoši bija pieņemama personības attīstības pētīšanas pieeja, kura attīstās biheivioristiskā virzienā ietvaros. Šie darbi koncentrējas uz lomu uzvedības pētīšanu, ignorējot jautājumus par iekšēju motivāciju, personības pārdzīvojumiem, tā arī iedzimtu īpašību izpēti, kuras ietekmē lomu uzvedību. (Марцинковская Т.Д.,1998)
Šo psiholoģijas pamatvirzienu trūkums veicināja jauno psiholoģisko skolu rašanos, kuru nosauca par humānistisko psiholoģiju. Humānistiskā pieeja radusies XX gs. 30.gados, un tās aizsācējs ir V. Šterns (1871-1938), kurš aicināja no "elementu" pētīšanas atgriezties pie "vesela" analīzes. …
