Francijā absolūtisms veidojās ilgstošā politiskās attīstības procesā un nostiprinājās tikai ap 16. gs. vidu. 15. gs. otrajā pusē un 16. gs. sākumā tika pabeigta Francijas apvienošana ar militāru spēku; lai to īstenotu, nācās spēcīgi ierobežot provinču autonomiju. Kārļa VIII (1483.-1498.) un Luija XII (1498.-1518.) laikā sāk izteikti iezīmēties valsts centralizācijas tendences. Vienlaicīgi monarhi sāka retāk sasaukt ģenerālštatus (tikai sevišķi svarīgos jautājumos). Valdnieka varu 16.-17. gs. nopietni varēja ietekmēt vienīgi Parīzes parlaments - augstākais likumdošanas un tās kontroles institūts. 16. gs. monarha autoritāti un ietekmi nostiprināja Francijas iesaistīšanās starptautiskos konfliktos. Luija XIV (1643.-1715.) un Luija XV (1715.-1774.) laikā var droši runāt par absolūtismu Francijā. 17. gs. otrajā pusē karaļa personībai vairs nebija īpašas nozīmes - valsts politiskā sistēma bija pilnībā izveidojusies un varēja pastāvēt neatkarīgi no monarha politiskā talanta. Absolūtisms balstījās uz labi pārdomātu un noregulētu valsts pārvaldes mehānismu.…
