Sociālās teorijas galvenais komponents ir konkrētas viena indivīda vai indivīdu grupas ‘darbības’ jeb laikā un telpā sakārtotas sociālās prakses. Un sociālās teorijas būtībā ir sociālās sistēmas, kas sastāv no šīm cilvēku darbībām, kas noris konkrētos apstākļos un kas tiek atkārtotas laikā un telpā. Šajās sistēmās vienmēr tiek iekļauta noteikta struktūra - rekursīvi organizētu noteikumu un resursu kopums, kas atrodas ārpus laika un telpas. Struktūra dod iespēju ievērojami līdzīgām sociālām praksēm pastāvēt dažādos laika periodos un telpas vietās un tā piešķir šīm darbībām sistemātisku formu.
Mēs varam pieņemt, ka jaunajām zināšanām (teorijām), kas attīstījušās sociālājās zinātnēs, parasti būs tūlītēja pārveidojoša ietekme uz esošo sabiedrisko pasauli. Taču sabiedrība virzās uz priekšu, tajā notiek nemitīgas pārmaiņas, tajā notiek nemitīga informācijas atjaunošanās, kas nosaka to, ka šī ietekme var nenotikt. Kādi ir šie pārmaiņu apstākļi, kuros tas nenotiks:
1)tur, kur aprakstītie vai analizētie apstākļi attiecas uz pagātnes notikumiem un sociālajiem nosacījumiem, kas vairs neeksistē;…
