-
Darījumi ar dzīvokļiem
Pēdējo piecpadsmit gadu laikā, kopš Latvijas neatkarības atgūšanas būtiskas izmaiņas ir piedzīvojusi valsts mājokļu politika un ar to saistītie procesi, galvenokārt, dzīvojamo māju privatizācija un dzīvokļu tirgus attīstība. Visu šo gadu laikā liela uzmanība dzīvokļu privatizācijas jautājumiem tika pievērsta gan no valdības un pašvaldībām, gan starptautisko institūciju puses. No ekonomiskā viedokļa raugoties dzīvokļu īpašuma nodibināšana bija veids kā piespiest indivīdu mainīties no patērētāja, kuram maz rūp īpašuma saglabāšana un uzturēšanas nepieciešamība uz personu, kas izjūt atbildību par savu īpašumu. Juridiskā aspektā dzīvokļu īpašumu privatizācija bija īpašuma tiesību sakārtošana, tiesību, pienākumu un atbildības līdzsvarošana starp dažāda veida īpašniekiem. Šajās attiecībās valsts vairs neuzstājas kā vienīgais īpašnieks, bet gan līdzvērtīgs partneris. Svarīgs dzīvokļu īpašumu nodibināšanas iemesls bija nepieciešamība nodot valstij neraksturīgās funkcijas privātpersonu rokās, izveidojot jaunu – privātīpašnieku slāni.
Galvenais uzdevums pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, pagājušā gadsimta 90-tajos gados, bija atdot likumīgajiem īpašniekiem viņiem agrāk piederošos īpašusmus, kā arī veikt privātīpasuma attīstību, ko varēja panākt ar privatizacijas likumdošanas izveidošanu un attīstību. Privatizācijas mērķis bija ar valsts un pašvaldību īpašuma formas maiņu efektīvāku tautsaimniecības funkcionēšanu, atbrīvot valsts un pašvaldību institūcijas no uzņēmējdarbības funkcijas izpildes. Pēc Latvijas neatkarības proklamēsanas valstī notiek intensīva valsts sabiedriskās iekārtas un ekonomikas pārkārtošana atbilstoši demokrātiskas valsts jēdzienam un brīva tirgus ekonomikas principiem. Būtiskas izmaiņas ir piedžīvojusi valsts mājokļu politika un ar to saistītie procesi – dzīvojamo māju privatizācija un nekustamā īpašuma tirgus attīstība, kas atstāja būtisku ietekmi uz sabiedŗību. Bijušās padomju sabiedŗības izpratnē nekustamais īpašums neko nenozīmēja, jo tā vienkārši nebija, lielākoties nekustamais īpašums piederēja valstij un pašvladībam. Tomēr tagad darījumi ar nekuistamo īpašumu (tā skaita arī dzīvokļa īpašumu) ir vieni no izplatītakajiem civiltiesiskajās attiecībās.
Dzīvojamo māju privatizācija ieņem būtisku vietu mūsu valsts tautsaimniecības sakārtošanā un iedzīvotaju interešu aizsardzībā. …
Personas tiesības uz īpašumu Latvijā garantē Satversmes 105.pants: “Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības drīkst ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.” Šī norma, kas garantē vienu no cilvēka būtiskākajām pamattiesībām, ne tik lielā mērā nosaka īpašuma ieguvi un tā atsavināšanu, cik aizsargā jau esošo īpašnieku tiesības brīvi rīkoties ar savu mantu. Par īpašuma priekšmetu var būt viss tas, kas ar likumu nav izņemts no vispārējās apgrozības. Kaut gan īpašums var kā pēc privātas gribas, tā arī pēc likuma būt dažādi aprobežots, tomēr visi aprobežojumi iztulkojami to šaurākajā nozīmē, un šaubu gadījumā arvien pieņemams, ka īpašums ir neaprobežots (CL 928., 929.p.). Šajā sakarā J.Rozenfelds atzīmē, ka šādi izpaužas īpašuma tiesību absolūtais, neierobežotais raksturs, - īpašuma tiesības pieņemot kā neierobežotas (jebkuri aprobežojumi ir jāpierāda tai personai, kuras labā tie pastāv) un pēc izlietošanas mērķa pieņemot, ka īpašnieks lieto īpašumu savās interesēs, kaut gan īpašuma tiesības šādu īpašnieka pienākumu neietver. Arī tiesības uz lietas iznīcināšanu ir viena no īpašnieka prerogatīvām.
