Dažas pirmatnējās ciltis lietojušas mezglu rakstus, parasti maģiskiem nolūkiem vai skaitīšanai un skaita apzīmēšanai, bet bieži arī kā sazināšanās līdzekli. Plaši izplatīts bija Peru indiāņu kipu jeb mezglu raksts. Citas tautas kā raksta aizstājējus lietojušas gliemežvāku virtenes - vampumus. Vampumu rakstos galvenā nozīme bija krāsu simbolikai. Vampumus lietoja gan Ziemeļamerikā, gan Dienvidaustrumu Āzijā.3
Protams, attīstoties civilizācijām, cilvēku domāšanai un vajadzībām, sarežģītāka kļuva arī rakstība.
1000 g. p.m.ē. feniķieši aktualizēja tā saukto zilbisko, skanisko rakstību jeb fonogrāfisko rakstību, kas joprojām ir aktuāla mūsdienās.
Feniķieši ne tikai radīja jaunu rakstības pakāpi, bet arī alfabētu, kas ir noteiktā secībā sakārtota fonēmu rinda attiecīgajai valodai. Vēlāk attīstījās arī latīņu alfabēts, no kā attīstījies arī latviešu alfabēts, taču Latvijā fonogrāfiskā rakstība aktualizējās tikai pēc vācu krustnešu iebrukumiem viduslaikos.
…
