“Audzināšanas uzdevums ir padarīt cilvēku krietnu. Tamdēļ audzināšanai vienmēr vajadzīgs kāds krietnības paraugs, pēc kura var audzināt. Bet krietnības saturs nav viegli iztirzājams, jo viņš ir tikpat daudzskaldnīgs, cik daudzveidīga ir dzīve. Tomēr paša krietnības jēdziena viducī ir kāda negrozīga serde, kurai varētu dāvāt absolūto vērtību. Patiesība, taisnība, daiļums, svētums nekad nav šķīrušies no krietnības jēdziena, no cilvēka ideāla. Taču šai serdei visapkārt kārtu kārtām ir vēl daudz citu tikumisku prasību, kas var mainīties līdzi laikam un paaudzēm.”1 Tā par audzināšanu saka Ernests Brastiņš savā raktā “Tautiskas audzināšanas ideāls”.
Cilvēks tikumību saista ar visu labo un skaisto. Latviešu literatūrā kā arī folklorā ļoti daudz tiek apdziedāti un slavināti tikumīgi cilvēki – latviešu folklorā visbiežāk tie ir bāra bērni, krietnie tautu dēli un godīgās mātes meitas.
Tikums mūsu tautasdziesmās ir ideālo vērtību realizējums, tātad arī sasniegumu daudzums, tāpēc tikumu nevar iemācīt, to var gūt tikai vēloties, tam ir jākļūst par tādu dzīvesveidu, kam pamatā ir labestība un krietnums. Tikumu var arī nosaukt par rakstura īpašību, kas nosaka cilvēka pastāvīgu tikumisko izturēšanos.…
