Latvijā jau 20-os gados zināja, ka cilvēktiesības kā tādas pasaulē eksistē. Pirmie mēģinājumi dot cilvēktiesībām konstitucionālu pamatu vērojami vienlaicīgi ar valsts proklamēšanu 1918. gadā, kas skaidri redzams no Latvijas Tautas padomes politiskās platformas ( to veido septiņas nodaļās, no kurām 4-ā veltīta cittautiešu tiesībām, bet 5-ā fiksētas svarīgas cilvēktiesības ) un vēlāk pieņemtajiem Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem.
Latvijas Satversmes jeb valsts pamatlikuma izstrādāšana bija viens no galvenajiem Satversmes sapulces uzdevumiem. Šim nolūkam tika izveidota Satversmes izveidošanas komisija, kurai bija divas apakškomisijas. Pirmajai, Fēliksa Cielēna vadībā, bija jāizstrādā valsts iekārtas projekts – Satversmes I daļa, bet otrajai apakškomisijai, Paula Kalniņa vadībā, bija jāizstrādā Cilvēka un pilsoņu tiesību un pienākumu deklarācija kā Satversmes II daļa. 1922. gada 15. februārī Satversmes sapulce pieņēma pirmās apakškomisijas darba rezultātu, taču 1922. gada 26. februārī, trešajā lasījumā, dažu Latgali pārstāvošu deputātu subjektīva rakstura iebildumu dēļ, ar nelielu balsu pārsvaru, daļa par cilvēktiesībām tika noraidīta un netika pieņemta – Satversme palika bez otrās daļas. Šajā sakarā pastāv vairāki argumenti:…
