Viktoru Eglīti uzskata par 3 literāro virzienu pārstāvi: dekadentu, neoklasiķi, pozitīvistu. Viņa nostādnes nav krasi izteiktas, pāreja no viena virziena citā ir pakāpeniska, tāpēc veikšu ieskatu arī abos pārējos virzienos, lai labāk uzsvērtu V.Eglīša dzejas īpatnības.
Dekadenti. V.Eglītis tiek uzskatīts par dekadences pamatlicēju latviešu literatūrā, kaut arī viņš nebija to rakstnieku vidū, kas parakstīja “Dzelmes” grupas manifestu1. Dekadentu nozīme latviešu literatūrā tiek traktēta dažādi, bet tāpēc nevar piekrist kritikai, kas noliedz V. Eglīša darbu māksliniecisko nozīmi. Andrejs Upīts dekadenci uzskata par negatīvu parādību latviešu literatūrā, jo dekadenti pauduši “nāvīgu naidu pret demokrātiskajiem centieniem, sociālismu un revolucionāro kustību”2. Jāpiebilst, ka dekadentu uzskati kontrastēja ar A. Upīša uzskatiem, tāpēc nav brīnums, ka dekadentu pārdrošību, tabu tēmu aktualizēšanu, eksperimentēšanu A. Upīts uztver kā negatīvu parādību, kas apdraud pastāvošo iekārtu un jauc mierīgo, ierasto, omulīgo latviešu rakstniecības auru. Ar V. Eglīša vārdu saistās “dekadentiskais simbolisms”3. Māksla tiek uztverta kā kults, kurā spilgti izpaužas dionīsiskā iezīmes – kaislības, šausmas, izmisums, “dēmonisms”, zemapziņas dzīles4. Spilgts dekadentiskās dzejas piemērs ir dzejolis Dimantpils:
“Mana Dimantpils
Ar maniem līķiem un bērniem,
Tāpat kā stils,
Kļūst brīva no murgiem pērniem.…
