Seksualitātes un ķermeņa konstrukcijas M.Fuko darbu sērijā "Seksualitātes vēsture"

Seno grieķu kultūrā grūti konstatēt tādu jēdzienu, kas apzīmētu "seksualitāti" un "miesu", jēdzienu, kas attiektos uz vienu un to pašu būtību un kas ļautu sagrupēt tādus fenomenus kā izturēšanās, izjūtas, tēli, iekāre, instinkti, kaislības tā, it kā tie būtu vienāda rakstura. Tomēr senajiem grieķiem ir vesela virkne vārdu, lai apzīmētu dažādus žestus, darbības, ko mēs saucam par "seksuālām", vesela virkne jēdzienu, lai apzīmētu konkrētās prakses, jēdzieni, kas vispārīgā veidā attiecas uz to, ko mēs saucam par seksuālo "sakaru", "saitēm" vai "attiecībām", tie ir synūsia, homilia, plēsiasmos, mixis, ocheia. Taču daudz grūtāk ir satvert vispārinošo kategoriju, kam visi šie žesti , akti un prakses ir pakārtoti. Senie grieķi labprāt lietoja substantivējušos adjektīvu : ta aphrodisia, ko romieši aptuveni lietoja kā venerea - "mīlestības lietas" vai "mīlas prieki", "seksuāli sakari", "miesiski akti", "saldkaisle". [1. 1.;28]
Mūsu ideja par "seksualitāti" nevis vienkārši noklāj daudz plašāku novadu, bet gan attiecas uz cita tipa realitāti, un mūsu idejai par "seksualitāti" mūsu morālē un zināšanās ir pavisam citas funkcijas. Toties mūsu rīcībā nav jēdziena, kas veidotu aphrodisia līdzīgu šķērsgriezumu un apvienotu tam atbilstošu jēdzienu kopumu. [1. 1.; 28.,29.]
Aphrodisia ir akti, žesti, kontakti, kas veicina kādu noteiktu baudas formu. Lai gan grieķi ir atturīgi attiecībā pret šī jēdziena iztirzāšanu, saistībā ar seksuālo izturēšanos un iespējamiem tās variantiem, kā arī nav arī nekā tāda, kas atgādinātu rūpes par to - kas ir tik raksturīgas miesas un seksualitātes jautājumiem. …