Mūsdienu pasauli raksturo saasināta lineārā laika apziņa un cilvēciskās eksistences galīguma izjūta. Lielai sabiedrības daļai ir zudusi saikne ar mūžību. Līdzīgi degošai sveces liesmai laiks aprij un izdzēš cilvēka dzīvi. To raksturo nebeidzama steiga un nemiers, pauž trauksmi un saspringtu aktivitāti, atšķirībā no viduslaikiem mums vienmēr trūkst laika, taču, savā skrējienā apstājoties, attopamies, ka nezinām kādēļ un uz kurieni traucamies. Uz mirkli uzplaiksnī mūžības nojausma, lai pēc brīža nogrimtu ikdienas rūpju un aktivitāšu gūzmā. Laika pārdzīvojuma problēma valdonīgi ielaužas mūsdienu literatūrā, māksla un filosofijā. Arvien biežāk izskan jautājums par mūžīgo vērtību esamību, tas nodarbina gan filosofu, gan arī rakstnieku prātus. …
