16.-18.gs. Baltijas saimniecība un sabiedriskā struktūra mainījās lēni. Visas Baltijas zemes palika agrāri apgabali. Arī Eiropas tirgū Baltijas zemes bija pazīstamas ar lauksaimniecisko produkciju. Laukos dominēja klaušu muižas, kas izmantoja dzimtļaužu darbu. Muižas Latvijā un Igaunijā salīdzinājumā ar Krievijas vai Žečpospolitas lielsaimniecībām bija visai nelielas. Iekšējā agrārā kolonizācija vairs nenotika tik strauji kā 15. un 16. gadsimtā. Lauku platība bija izveidojusies atbilstoša iedzīvotāju skaitam un saimniekošanas veidam. Joprojām valdīja klasiskā trīslauku sistēma, muižniecības galvenokārt apmierinājās ar ekstensīvām saimniekošanas metodēm. Latvijas un Igaunijas teritorijā muižnieku sējumu apjomi pieauga 1,5-2 reizes nepārtrauktā labības pieprasījuma un cenu pieauguma iespaidā.
Galvenais aramzemes paplašināšanas avots bija zemnieku zemes, kas karu un epidēmijas laikā tika pamestas un palika neapstrādātas. Tieša zemnieku zemju atņemšana vai padzīšana no zemes notika reti, visbiežāk zemniekiem ierādīja citu zemes platību. Parasti tika padzīti tie zemnieki, kas nespēja pildīt klaušas un maksāt noteiktos nodokļus un nodevas. 18. gadsimtā zemnieku padzīšana no zemes kļuva jau vairāk izplatīta. Muižnieku aramzemes platības paplašināšana nozīmēja arī klaušu darba pieaugumu, jo muižniecība gandrīz nemaz neizmantoja algotu darbaspēku un iegūto peļņu neieguldīja ražošanā.…
