17. gs. Eiropas valstīs vērojama sabiedrības attīstības procesu daudzveidība. Veidojas lielas nacionālas valstis. Rodas privātkapitāls. Noris antifeodālās kustības, sākas buržuāzisko revolūciju ēra. Katrā valstī šiem procesiem ir savdabīgs raksturs. Dažās valstīs plaukst ekonomika ( Anglijā, Holandē, Francijā), citas piedzīvo ekonomisko krīzi (Itālija, Spānija, Vācija). Ir centralizētas un sadrumstalotas valstis.
Šo laikmetu raksturo līdz šim neredzēts zinātnes un filozofijas uzplaukums, un to sauc par baroka laikmetu.. 17. gs. tika satricināts viduslaiku pasaules uzskats. Kolumba, Magelāna, Galileja, Ņūtona atklājumi palīdzēja pārveidoties cilvēka domāšanai, paplašināt gara apvārsni un attīstīt prātu. Attīstoties kapitālistiskai lielražošanai, vajadzēja izglītotākus cilvēkus. Veidojās laicīgās inteliģences slānis – skolotāji, ārsti, advokāti, zinātnieki, mākslinieki, rakstnieki.
Arī mākslā parādās visu šo dzīves procesu daudzveidība. Nekad līdz tam Rietumeiropas mākslā nebija vērojama tāda virzienu dažādība, tik ātra to nomaiņa – te strauja virzīšanās uz progresu, te atkāpšanās no tā. Tomēr kopumā laikmeta mākslas seju noteica divas stilistiskās sistēmas – baroks un klasicisms. Sarežģītajā, pretrunīgajā dabas un cilvēka psihes pasaulē varēja uztvert haotisko, iracionālo, dinamisko momentu, tās šķietamās un jutekliskās īpašības, un tā veidojas ceļš uz baroku.…
