Vēsturiskā kategorija pauž attiecības starp pētāmo priekšmetu, pārādību, procesu – konkrēto, reālo procesu un tā atspoguļojumu cilvēka apziņā ar domāšanas palīdzību.
Vēsturiskā metode ir tāda dabas un sabiedrības prikšmetu, parādību, procesu izziņas un vērtēšanas metode, kas dod iespēju izzināt objektu tā rašanās, attīstības un izmaiņu laikā savstarpējās attiecības ar apkārtējo vidi, kā arī ar citiem objektiem. Tās būtība – pētījuma objekta vēsturi izzin visā tās daudzveidībā, pievēršoties visām tās detaļām – „sīkumiem”, nejaušībām, „līkločiem” utt.
Vēsturisko metodi izmanto gan nedzīvas un dzīvās dabas objektu, gan sabiedrības vēstures pētīšanā. Liela nozīme tai ir arī sabiedrības tiesiskās dzīves izpētē.
Bez tām nevar iztikt, izzinot tiesību rašanos, to vēsturiskās attīstības vispārīgās likumsakarības utt. Šo procesu izziņas rezultātiem ir liela prognoztiska nozīme, jo, zinot likumsakarības, kas determinējušas tiesību attīstību pagātnē, var tādā ceļā iegūtos likumus ekstrapolēt uz nakotni. Bolstoties uz tiem, var plānot tiesību attīstību nākotnē.
Tas pats sakāms par atsevišķām tiesību normatīvajām konstrukcijām. Piemēram, tikai zinot kaut kāda tiesību institūta iepriekšējās attīstības vēsturi, likumdevējs var noteikt, kādam ir jābūt tā attīstības virzienam, kādas var būt iedarbības sekas, realizējot šo institūtu vienā vai citā virzienā.…
