Sistēmas sarkanā vilkēde

Terapija
Ārstēšana
SLE ārstēšanas taktika atkarīga no slimības dziļuma. Periodiskas pārbaudes un laboratoriskie izmeklējumi, ieskaitot urīnanalīzes, CBC skaitu (complete blood count), kreatinīna līmeni,lai noteiktu pazīmes un simptomus par jaunu orgānu sistēmu iesaistīšanos, lai uzraudzītu terapijas efektu un blaknes. Visbiežāk iesaka griezties pie ārsta uz atkārtotām pārbaudēm reizi ceturksnī.
Terapijas rekomendācijas SLE gadījumā ir atkarīgas no slimības manifestācijas. Kopumā, drudzis, ādas izmaiņas, skeleta un muskuļu izmaiņas, kā arī serozīti ir maigākas slimību formas, kuras biežāk tiek kontrolētas ar zemas potences medikamentiem vai īsu steroīdu kursu. Progresējot slimībai, iesaistās CNS un nieres. Šādas slimības formas tiek ārstētas ar vairāk agresīvākiem imunosupresoriem.
Pie akūta SLE tipiski ir stipras neiralģijas, sistēmiski vaskulīti, akūta trombocitopēnija, strauji progresējoš glomerolunefrīts un difūza alveolu asiņošana. Šī slimības forma visbiežāk tiek ārstēta ar lielu devu intravenozu steroīdu un citotoksisku terapiju, kā piemēram,ar ciklofosfamīdu. Retos gadījumos terapijā tiek pielietota plazma vai intravenozi imunoglobulīni. Katastrofāla antifosfolipīdu antivielu sindroma gadījumā tiek pielietota vēl agresīvāka ārstēšana.
Profilaktiskās aprūpes SLE pacientiem ir vērstas uz to, lai samazinātu risku attīstīties steroīdu izraisītu osteoporozi. Vadotis pēc ACR vadlīnijām pie glikokortikoīdu izraisītas osteoporozes, iesaka pāriet uz bifosfonātu terapiju.

Konsultācijas
Pacientiem ar SLE, kur iesaistītas vairākas orgānu sistēmas, visbiežāk ir nepieciešami speciālisti,kas ir zinoši katrā konkrētajā orgānu sistēmā, kuras funkcijas slimības dēļ ir izmainītas. Tie ir:
• reimatologs
• infekciju slimību specialists
• neirologs
• pulmonologs
• kardiologs
• gastroenterologs
• nefrologs
• dermatologs
• hematologs
…