Filma veidota, balstoties uz “īstās” Mārgaritas stāstīto, un mainītas vai pievienotas tikai dažas detaļas dramatisma palielināšanai, galveno stāsta līniju saglabājot tieši tādu, kāda tā bija. Piemēram, filmā par lūzumpunktu kļūst aina, kurā Valters caur darbnīcas atslēgas caurumu met liesmojošus sērkociņus, cerot sadedzināt Mārgaritu dzīvu, taču realitātē šādas epizodes nav bijis – Valters vairākkārt izteicis draudus, bet neesot atļāvies radīt patiesas briesmas dzīvībai. Arī mēģinājums sadurt mākslas kritiķi ar dakšiņu ir režisora fantāzijas auglis, kam trūkst reālu pierādījumu.
Aktierspēle “Lielajās acīs” neliek vilties. Mārgaritas un Valtera tēli iemieso absolūtus pretstatus – laulāto pāri veido klusa, trausla sieviete un pašpārliecināts, pļāpīgs, valdonīgs vīrietis. Uzslavu vērts ne tikai galveno lomu atveidotāju veikums, bet arī otrā plāna aktieru pūles. Manuprāt, Mārgaritas labākā draudzene, kas nebaidās teikt, ko domā, ir ļoti kolorīts tēls, to pašu var attiecināt uz žurnālistu Diku Nolanu.
…
