Romiešu mitoloģijā dievu pasaule tika uztverta kā tāda, kas veidota pēc cilvēku pasaules līdzības; dieviem bija savs valdnieks Jupiters; cienījamākie no dieviem līdzīgi senatoriem tika dēvēti par tēviem – patres, tiem bija savi dievišķie kalpi – famuli tivi, un iespējams, ka Vestas priesterieņu analogs bija dievišķās jaunavas – virgines divi, kas apkalpoja dievu pavardu. Dievus iedalīja debesu, zemes un pazemes dievos, taču vieni un tie paši dievi varēja darboties dažādās sfērās (Jupiters, Diāna, Merkurs). Dievu, cilvēku un mirušo pasaule bija šķirtas un tajā pašā laikā savstarpēji saistītas. Cilvēki neuzsāka nevienu svarīgu darbu, neuzzinājuši, kā pret to izturēsies dievi. Savi kulti bija atsevišķām sabiedrības kārtām, profesijām.
Jupiters (Iuppiter, lovis Pater, sākotnēji Diovis “spīdošs”, Diespiter “dienas, gaismas tēvs”), romiešu mitoloģijā debesu, dienas gaismas, negaisa dievs,(tā epiteti ir “zibeņātrais”, “dārdošais”, ”lietainais”), dievu valdnieks; tiek identificēts ar grieķu Zevu. Pēc Ž.Dimezija teorijas, Jupiters ir ide dievs maģiskās valdnieku varas senākajā triādē: Jupiters, Marss, Kvirīns. Pēc Dž. Dž.Freizera teorija, Jupiters ir ozola un koku gars. Salliju dziesmās Jupiters ir Lūcetijs, viņam bija veltītas pilnmēness dienas – īdas.…
