1. Ievads
Šo tēmu neizvēlējos nejauši. Sākotnēji biju iecerējusi rakstīt darbu par reklāmas valodu vai pusaudžu žargonu, bet pārdomāju, jo tas likās pārāk vienkārši un arī ikdienišķi. Galu galā visa mūsu ikdienas dzīve ir pārpilna ar reklāmām un visdažādākajiem žargoniem. Tādēļ izvēlējos apvienot patīkamo ar lietderīgo – pārlasīt sava iemīļotā dzejnieka A. Čaka dzeju un izmantot to savam darbam.
Arī dzejas krājumu izvēle nav nejauša. Krājums „Mana paradīze” ir no Čaka daiļrades pirmā posma, savukārt, „Lakstīgalas dzied basu”, no trešā posma. Izvēlējos darbus no dažādiem dzejnieka daiļrades posmiem, lai būtu interesantāk, varētu atrast kaut ko atšķirīgu un konstatēt izmaiņas autora daiļradē.
Apzinos, ka manis izvēlētā darba tēma ir pārāk plaša un varbūt pārāk virspusīgi aplūkota. Jāatzīst, ka darbs bija sarežģītāks, nekā to sākot likās. Sākotnēji, ķeroties pie dzejas lasīšanas, biju nodomājusi koncentrēties uz barbarismiem un novecojušiem vārdiem, bet dzejā bija atrodams tik daudz neparastā, ka nespēju tam nepievērst uzmanību. Tādēļ darbā galvenokārt pievēršos jaundarinātiem valodas līdzekļiem, pārsvarā okazionālismiem, un vārdiem, ko mūsdienu leksikā vairs nelietojam, kā arī tieši Čakam raksturīgām īpatnībām vārdu rakstībā un veidošanā.
Aleksandra Čaka daiļrade ir leksikā bagātīga un neparasta, tādēļ atlasīt materiālu nebija viegli. No apmēram pusotra simta atrastajiem piemēriem izvēlēties, ko iekļaut pētījumā un ko neizmantot, bija sarežģīti. Tomēr centos izvēlēties gan raksturīgākos, gan arī neparastākos piemērus.
…
