1.aina.
Lauku mājas pagalms. Tēvs slauka celiņus, sprauž bērzu meijas pa stūriem. Nāk māte.
Zelma: Ūja! Nu jau veselu mežu mājā sanesis!
Jēkabs: Es nenesu. Man ir zirgs, un es vedu. Lai tiek pagalma košumam Līgo vakarā. Istabā tak ar gribēsiet , lai svētku smarža pie gultas.
Zelma: Jā, meijas pie gultas un ērces gultā.
Jēkabs: Atkal nav labi! Vai tie pīrāgi drīz būs gatavi?
Zelma: Es tak visu nevaru uzreiz paspēt – istabas jāizslauka, maize jāmīca...
Jēkabs: Kam tev meita, ka viss jādara vienai? Piecpadsmit gados neesi varējusi iemācīt sieviešu darbus darīt? Pati vainīga!
Zelma: Kā tad! Vai tu karā biji pa to laiku, kamēr viņa auga? Varbūt brauci tālās jūrās un es mājā viena mēnešiem ilgi ar bērniem? Taču nē! Tepat vien biji no rīta līdz vakaram!…
