Jau 1915. gada pavasarī, krievu kara vadībai negaidot, vācieši ielauzās Kurzemē, lai arī beigās vācieši atkāpās viņiem izdevās iekarot Liepāju ar apkārtni, jūlijā, atkārtojot iebrukumu jūlijā vāciešiem izdevās ieņemt gandrīz visu Kurzemi un Zemgali. Pēc tam frontes līnija šai vietā palika nemainīdamās veselus divus gadus. Latvija šai laikā bija sašķelta divās daļās: Kurzeme un Zemgale atradās vācu okupācijas varā, bet Vidzeme un Latgale bija kļuvušas par krievu armijas tiešo aizmuguri, pilnas karaspēka un bēgļu. Kurzemes ieņemšanai sekoja latviešu tautai smagās bēgļu gaitas. Kurzemē no apmēram 800 000 pirmskara iedzīvotājiem palika vairs tikai kādi 230 000. Reizē ar bēgļu kustību notika Rīgas un citu pilsētu fabriku, valdības iestāžu un skolu evakuācija, ar fabriku evakuācijas pavēli bija dots nāvīgs trieciens Latvijas līdz tam ziedošai rūpniecībai. Bēgļu liktenis bija smags, vairums bija atstājuši dzimteni bez jebkādiem līdzekļiem, bēgļu ceļam abās pusēs lauki bija noēsti un nomīdīti, nereti tuvinieki aizklīda cits no cita, mātes zaudēja savus bērnus u.t.t.…
