Uzlabojoties zemnieku saimnieciskajam stāvoklim, mainoties sociālajiem apstākļiem un pieaugot izglītības līmenim, cēlās latviešu zemnieku pašapziņa un radās savas tautības apziņa. Ierastās pazemības vietā arvien biežāk kungi sastapās ar vienkāršās tautas lepnumu. Muižniecība žēlojās, ka zemnieki palikuši “augstprātīgi un spītīgi”. Savas tautībasapzināšanos un tautas pašlepnuma jūtu veidošanās laikmetu 19. gs. Otrajā pusē, kad notika latviešu izglītības un kultūras dzīves aktivizēšanās un saimnieciskā nostiprināšanās, Latvijas vēstures literatūrā dēvē par latviešu tautas nacionālo atmodu. Daļa vācbaltu aristokrātijas un garīdzniecības šim procesam pretojās, cenšoties nepieļaut zemnieku saimniecisko patstāvību. Nebija iespējas iegūt ģimnāzijas un uagstāko izglītību latviešu valodā, un daudzi spējīgākie jaunieši, kuriem izdevās iegūt labu izglītibu, pārvācojās. Irlavas un Valmieras skolotāju semināriem, kur gatavoja tautskolotājus latviešu skolām, nācās pārdzīvot niknus muižniecības uzbrukumus lantāgu sesijās. Tajā laikā vārds “latvietis” vācbaltu izpratnē apzīmēja zemnieku kārtu, nevis tautību. Tautas atmodai pamatus bija likusi brāļu draudžu kustība Vidzemē, kā arī izglītības iespēju paplašināšanās un progresīvās ietekmes no Rietumeiropas. Liela nozīme bija latviešu tautas saglabātajām kultūras tradīcijām. Latviešu dainas radīja interesi vācbaltu inteliģencē jau 17. gs.; 18. gs. daļa vācbaltu kultūras darbinieku izturējās pret tām augstprātīgi…
