Pēc sacelšanās nāca kārotā brīvība gan „Dzīvnieku fermā”, gan Latvijā. Kādu laiku it kā viss ir ļoti jauki abos gadījumos, ir atkopšanās no grūtajiem laikiem, tad mazliet uzlabojās dzīves apstākļi un tiek solīti tik labi laiki, cik vien labus var iedomāties. Jo tas ir tas, kā dēļ vienkāršais darbaspēks dzīvo – solījumi, ka klāsies labāk. To sola vadība (mūsdienās valdība), kura jau ir paspējusi iekārtoties izdevīgā pozīcijā, kamēr vienkāršais darbaspēks cenšas sagaidīt labākus laikus. Bet abos gadījumos – gan valstī, gan „Dzīvnieku fermā” pienāk brīdis, kad ir jāsāk domāt vai grūtie laiki tik tiešām bija grūti, vai pašlaik nav vēl grūtāk? Pēc šādas domas vienmēr ir kāds lūzuma punkts, kad vienkāršais darbaspēks apzinās situāciju – fermā tās bija cilvēku un cūku kopīgās izklaides, Latvijā tas bija nesen notikušais 13.janvāra mītiņš.
Ko mēs no tā varam secināt? Autors savu darbu rakstījis 1944.gadā, šobrīd ir 2010.gads. ir pagājis tāds laika posms – 66 gadi, bet cilvēce vai nu nav ne par mata tiesu attīstījusies, vai nu autors bijis savā ziņā gaišreģis un ir paredzējis mūsdienu notikumus. Pēc manām domām, otrais variants ir ļoti maz ticams.
…
